22.jūlijā forums Vide un arhitektūra peldu un gaisa kūrortā

Jau šo piektdien, 22.jūlijā, ikviens interesents tiek aicināts piedalīties interesantā pasākumā Ogres Tautas namā.

 

Sāksim pulksten 18:30 ar nelielu kavēšanos atmiņās par arhitektūru Ogrē ar bildēm no Foto kluba Ogre un Ogres Vēstures un mākslas muzeja arhīva. Vakara tupinājumā būs arhitektūras zinātņu doktora, ogrēnieša Ilmāra Dirveika lasījums par arhitektūru un vidi Ogrē 90 gadu garumā.

Pēc lasījuma paradzēta diskusija ar Ogres novada domes priekšsēdētāju Artūru Manguli, uzņēmējiem Māri Legzdiņu un Ivetu Zāģeri, kā arī kustības Free Riga dalībnieku Jēkabu Bikši par neapdzīvotu ēku iedzīvināšanu.

Noslēgumā būs brīvdabas kino ar Dāvja Sīmaņa dokumentālo filmu “Pēdējā tempļa hronikas”.

 

Nelielam pasākuma ieskatam Ilmāra Dirveika lasījuma anotācija:

 

Lai gan Ogres pakāpeniska attīstība no atpūtnieku ciemata līdz pilsētai sākusies 19. gadsimta otrajā pusē, diemžēl no pilsētas senākas apbūves palikušas tikai atsevišķas koka un mūra ēkas. Ko nepaveica divi kari, to izdarīja attieksme pret vēstures matojumu padomju laikā. Mūsdienās Ogres vēsturisko tēlu pārsvarā veido apbūve, kas radusies laikā starp diviem Pasaules kariem. Tas bija laiks, kad Ogres pilsētā turpinājās vasarnīcu celtniecība un tai blakus attīstījās apkalpojošās sfēras infrastruktūra. Pakāpenisks un loģisks rezultāts bija jaunas pilsētas noformēšanās. Arvien vairāk tika celtas dzīvojamās mājas visai sezonai, tirgotavas, sadzīves pakalpojumu iestādes un veikali. Ēku arhitektūrā atrodams gan nacionālais romantisms, mazu vasarnīcu un lielu villu izskatā, gan 1930. gadu laikmetīgās modes – Art Deco tendences ar kubiskām privātmājām. Raksturīgi, ka abas lielākās sanatorijas „Ogre” un „Saulstari” pārstāv abus minētos virzienus. Aktīvā būvniecība un vietas statuss veicināja eksperimentus un formu eklektismu. Arhitektūras un mākslas izpausmes mazās formās, vides veidošana kontekstā ar aktīvo sabiedrisko dzīvi – tas viss redzams daudzos vēsturiskos fotoattēlos un saglabātos priekšmetos.

Līdz Pirmajam pasaules karam Ogres pilsētas dzīve bija savā ziņā klusināta. Arī dzelzceļš, kam jāpateicas par sākotnējo Ogres izveidošanos un attīstību, bija pietiekoši rets un gaidīts notikums. Kaut ar pēckara izmaiņām, dzelzceļa apkārtnei ar trīs stacijām joprojām ir mazpilsētas raksturs. Vismaz mēroga ziņā to būtu labi ievērot arī turpmāk. Bet šodien dzelzceļš ir kļuvis par problēmu. Nākotnes risinājumi pagaidām tiek saskatīti tikai tuneļos un aizsargsienās. Pakļaušanās politikai pretējs risinājums ar dzelzceļa trasējuma izmaiņām šķiet utopisks. Kamēr pilsētu nereti pārdala stāvošas eļļainu dzelzceļa sastāvu virknes, grūti rast jebkādu asociāciju ar kūrortu. 

Kad bija sadziedētas pēdējā kara brūces, jaunu triecienu pilsētai deva 20. gadsimta otrās puses padomju politiski ekonomiskais „plāns”, izvēloties Ogri par vieglās rūpniecības zonu. 1970-ie gadi kļuva par klusās pilsētas pārdzimšanu un sava veida pārdzimšanu par vietu ar diviem centriem, divām galvām. Iedzīvotāju skaita divkāršošana radīja nepieciešamību pēc lētām daudzdzīvokļu ēkām. Tas tika atrisināts, atbilstoši 20. gadsimta pēdējās trešdaļas arhitektūras un pilsētbūvniecības nostādnēm. Zemas kvalitātes, unificētas utilitāras būves veido veselu pilsētas daļu ar vēsturiskajam alternatīvu centru.

Iespējams, ka Ogres arhitektūrai nav nepieciešama kliedzoša, sensacionāla arhitektūra. Daudz vairāk vietas raksturam atbilst klusināta harmonija ar dabu. Šajā aspektā nākotnē svarīga būs upju piekrastes sabiedriskā apbūve ar laivu piestātnēm, tiltiem, promenādēm u. tml. Lai kādi būtu izvēlētie arhitektūras un vides attīstības virzieni, jāatceras, ka Ogres identitātes pamatā ir vecās un jaunās apbūves un vides harmoniska līdzāspastāvēšana un tam atbilstoša izmantošana.

   

Pasākumu organizē: Ogres Attīstības Biedrība. Finansē: Valsts Kultūrkapitāla fonds. Paldies vietējiem atbalstītājiem: Foto klubam Ogre, Ogres Vēstures un mākslas muzejam, Ogres Mākslas skolai un uzņēmumiem Fazer, Digitālā Pele un OCafé. 

 

 

Fotogrāfija no Ogres Vēstures un mākslas muzeja arhīva