Ogres novads

^{Birzgales pagasts atrodas Ogres novada dienvidrietumu daļā. Pagasta teritorija robežojas ar Ogres novada Tomes pagastu, Lielvārdes pilsētu, Lielvārdes un Jumpravas pagastu, Aizkraukles novada Skrīveru pagastu, Jaunjelgavas pilsētu, Jaunjelgavas un Sērenes pagastiem. Tāpat robežojas ar Bauskas novada Vecumnieku un Valles pagastiem.}

^{Par pagasta seno apdzīvotību vēsta arheoloģijas pieminekļi. Kā nozīmīgākais no tiem valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā iekļauts Slaidēnu pilskalns ar apmetni.}

^{Birzgales pagasta teritorija atrodas Latvijas vēsturisko novadu robežjoslā, tāpēc senāk Daugavas labajā pusē dzīvojošie ļaudis Birzgales puses iedzīvotājus dēvējuši par kurzemniekim, kuri savukārt par kurzemniekiem saukuši tālāk uz rietumiem esošo pagastu ļaudis. Daugava robežjosla atdalījusi Kurzemes - Zemgales hercogistes teritorijas no zviedru pārvaldītās Vidzemes.}

^{Tagadējā Birzgales pagasta teritorija veidojusies no vairākām atsevišķām muižām. Viena no vecākajām ir Lindes muiža, kas senajās hronikās minēta jau 13. gs. (saukta arī par Pletenberģi un Lielo Daugavas muižu). Lindes muižai bijušas vairākas pusmuižas. Viena no pirmajām bija Birzgales jeb Mazā pusmuiža, kas bija celta 16. gs. un vēlāk iekļuva muižas rangā. Muižu īpašnieki laika gaitā mainījušies. Iesākumā muižas pārvaldīja Pletenbergu dzimta, vēlāk – Sofija fon Mengdena, 1873. gadā muižas nopirka barons Hāns. Lindes muižā zviedru laikos ir bijis kaļķu ceplis, spirta brūzis, alus darītava, maizes ceptuve un zivju audzētava. 18. gs. muižas centrā tika izveidots skaists ainavu parks ar terasēm un kanāliem. Līdz mūsdienām saglabājušies 1767. gadā celtie muižas parka vārti. Lindes muiža pārdzīvojusi 1905. gada muižu dedzināšanu, jo pēc veco Lindes iedzīvotāju stāstiem apkārtnes muižnieki bijuši tautā labi ieredzēti. Lindes muižas apbūve nopostīta Pirmajā pasaules karā. Parks un muižas parka vārti  iekļauti Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.}

^{Saimnieciskais centrs pamazām pārvietojās uz kādreizējo Mazo muižu – Birzgali, jo šeit pastāvēja baznīcas skola un doktorāts. Bez Lindes un Birzgales muižām tagadējā Birzgales pagasta teritorijā bija arī vairākas pusmuižas: Jaunā pusmuiža, Vidus pusmuiža, Tennenfelde, Gaiļa pusmuiža un Pļavas pusmuiža.}

^{Ievērojama vieta pagastā ir Birzgales centrā esošais Baznīckalns, kur atradās 1676. gadā celtā un 1896. gadā pārbūvētā Lindes – Birzgales baznīca, kas nojaukta 1961. gadā. 1965. gadā šajā vietā uzcelta pagasta valdes ēka. Baznīcā savulaik darbojušies vairāki izcili luterāņu mācītāji, pazīstamākais no tiem – G. F. Stenders.}

^{Birzgale ir arī eposa “Lāčplēsis” autora A. Pumpura dzimtais pagasts. Tagad par šo notikumu vēsta tēlnieka J. Karlova  akmenī veidotais “Austras koks” dzejnieka dzimto māju “Meža Ķeirānu” vietā.}

^{Ikšķiles pilsēta atrodas gandrīz pašā Ogres novada rietumu daļā. Pilsētu ieskauj Ogres novada Tīnūžu pagasts.}

^{No ģeogrāfiskā viedokļa vērtējot, Ikšķile atrodas izdevīgās pozīcijas starp galvaspilsētu Rīgu un novada centru Ogri. Cauri pilsētai stiepjas Rīgas – Daugavpils šoseja un Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija ar ļoti intensīvu transporta satiksmi. Ērtās satiksmes dēļ spēcīga ir Rīgas ietekme, jo daļa iedzīvotāju ikdienā dodas darba gaitās uz Rīgu.} 

^{Ikšķiles pilsēta ar tās apkārtni ir viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām Latvijā. Par to ļauj spriest pilskalni un senkapi tagadējā Tīnūžu pagasta teritorijā. Jau 9.-12. gs. pie Daugavas atradās vairāki lībiešu ciemi un kapulauki. Tulkojumā no lībiešu valodas “üks küla” nozīmē “viens ciems”. Ikšķile bija viens no pirmajiem vācu atbalsta punktiem Baltijā. 1185. gadā šeit uzbūvēta pirmā mūra celtne Latvijā – Livonijas bīskapa pils kapela jeb baznīca. Pati mūra pils tika celta blakus baznīcai 1186. gadā Zēgebergas klostera (pie Lībekas) kanoniķa Meinarda vadībā. Līdz ar to Ikšķile kļuva par kristietības izplatības centru Latvijā, kur jau 12. gs. beigās tika kristīti pirmie lībieši. Līdz pat 1201. gadam, kad tiek dibināta Rīga, Ikšķile bija bīskapijas centrs.}

^{Sākotnēji Ikšķiles mūra pilij vairākas reizes uzbrukuši Daugavas kreisajā krastā dzīvojošie zemgaļi. 1203. un 1206. gadā pili neveiksmīgi centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs, kuram pirms vācu ierašanās vietējie iedzīvotāji maksāja nodevas. Baznīca un pils smagi cieta vēlākajos karos. Pils tika nopostīta jau 17. gs., bet daudzreiz pārbūvēto dievnamu 1916. gadā sagrāva vācu armijas artilērija. 1933. gadā Ikšķilē tika celta jauna luterāņu baznīca, kas mūsdienās iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.  Baznīcai altārgleznu gleznojis Ikšķilē dzimušais un dzīvojušais mākslinieks Jānis Kuga.}

^{Sakarā ar Rīgas HES celtniecību un ūdenskrātuves izveidošanu pirmās mūra baznīcas drupas 20. gs. 70. gados iekonservēja un salu, uz kuras tās tagad atrodas, paaugstināja un nostiprināja. Ikšķiles baznīcas drupas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Netālu no baznīcas zem ūdens atrodas bijušās Ikšķiles muižas vieta.}

^{1201. gadā bīskaps Alberts izlēņoja Ikšķiles pils novadu bruņiniekam fon Meiendorfam, bet jau 1257. gadā lēnis nonāca Bardevisu dzimtas īpašumā (drīz vien dzimta pieņēma Ikšķiļu (vācu valodā “fon Ikskili”) uzvārdu. 1638. gadā Ikšķiles pils novadā ietilpa astoņas muižas, no kurām bagātākās bija Ikšķiles un Tīnūžu muiža. 19. gs. Ikšķiles pagastā bija divas muižas – Ikšķiles un Berkavas muiža. Izveidojoties Ogrei, kas sākotnēji ietilpa Ikšķiles pagastā, Ikšķiles pagasta platība tika pakāpeniski samazināta. 19. gs. beigās Ogres tagadējā centrā atradās Ikšķiles muižas Ogresgrīvas pusmuiža. Līdz ar Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā Ogre strauji sāka veidoties par turīgo Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu. 1928. gadā, iegūstot pilsētas tiesības, Ogre atdalījās no Ikšķiles pagasta. Vēl 20. gs. 20. gados no Ikšķiles pagasta tika atdalīta Sprēstiņu muižas teritorija, kas kļuva par patstāvīgu Ogresgala pagastu. 1940. gadā Ikšķiles pagastā ietilpa Ikšķile, Tīnūži, Turkalne un Berkava (Daugavas kreisajā krastā). Mūsu dienās Ikšķiles pilsēta administratīvi aptver vairs tikai teritoriju starp Daugavu un dzelzceļu.}

^{Ikšķiles pilsētai un Tīnūžu pagastam ir īpaši bagāta vēsture. Cauri šīm teritorijām stiepjas senais Rīgas – Polockas tirdzniecības ceļš, kas kalpoja vairāk kā 700 gadus. Mūsdienās gan saglabājies tikai neliels šī ceļa posms gar Daugavu starp Ogri un Ikšķili. Daudzus gadsimtus Daugava bijusi ūdensceļš vikingiem braucot uz Bizantiju. Šajā ceļa posmā atspoguļojas neskaitāmas Latvijas vēstures lappuses. Pa šo ceļu soļojuši daudz iekarotāju – vācu krustneši, zemgaļi, leiši, Polockas kņaza Vladimira kara draudze, Krievijas cara Ivana Bargā karapulki, zviedri, poļi, franču imperatora Napaleona karaspēks, vācu ķeizara Vilhelma, kā arī Hitlera un Staļina karotāji. Abpus ceļam jau izsenis ritējusi rosīga tirdzniecība, amatniecība un zemkopība. Līdz pat Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas izbūvei 19. gs. beigās šo ceļu izmantoja arī zirgu pasta satiksmei ar Maskavu. No 1863. gada no Rīgas caur Ikšķili uz Baldoni bija zirgu pajūgu satiksme, ko 20. gs. 20. gados nomainīja zirgu tramvaja maršruts Ikšķiles stacija – Baldone (Daugava tika šķērsota pār pārceltuvi).}

^{Ar Ikšķiles vārdu saistīta arī Nāves sala Daugavas pretējā krastā (tagad Ķekavas novads), kur no 1915. – 1917. gadam tika aizstāvēts apmēram 2km2 liels Krievijas armijas placdarms – toreiz pussala, mūsdienās – sala. Šeit 1924. gadā, klātesot toreizējam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem, atklāts piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem. Nāves salā kritušie 75 latviešu strēlnieki un 45 krievu karavīri apbedīti Ikšķiles kapsētā.}

^{Jumpravas pagasts atrodas Ogres novada dienvidaustrumu daļā. Tas robežojas ar sava novada Lēdmanes pagastu, Lielvārdes pagastu, Birzgales pagastu, kā arī Aizkraukles novada Skrīveru pagastu. Pagasta lielākās apdzīvotās vietas ir Jumprava (pagasta centrs) un Dzelmes (Lieljumprava).}

^{Jumpravas apkaime apdzīvota jau sen. Par to liecina Lielrutuļu senkapi, kas iekļauti valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Spriežot pēc izrakumu materiāla, senvieta ir 10.-13. gs. līdzenais lībiešu kapulauks, lai gan atsevišķas atrastās senlietas datējamas  ar vidējo akmens laikmetu (7600.-4500. g. p. m. ē.).}

^{Rakstiskajos vēstures avotos Jumpravas vārds minēts jau 1259. gadā, kad Rīgas arhibīskaps dāvinājis Rīgas Cisterciešu sieviešu klosterim zemes gan tuvā, gan tālā apkaimē. Senvācu dialektā vārds “Jungfer” nozīmē “jaunava”, un no šī vārda cēlies vēlākais  muižas nosaukums “Jungfernhof”, ko latvieši pārdēvējuši vienkārši par Jumpravu. Zemes Daugavas labajā krastā nosauca par Lieljumpravu, bet kreisajā krastā – par Mazjumpravu.}

^{Tagadējā Jumpravas pagasta teritorijā atradušies daudzi krogi, kur ceļiniekiem atpūsties. Piemēram, Lankmaņkrogs, Majorkrogs, Lobes krogs, kā arī Sudmalkrogs Daugavas kreisajā krastā. Netālu no Lieljumpravas atradās Fridrihštate jeb Jaunjelgava – tirgotāju un plostnieku apmešanās vieta.}

^{Pati Jumpravas muiža (tagadējās Dzelmes) sākusi veidoties pirms 400 gadiem, kad 1760. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete uzdāvināja daļu savu īpašumu grāfam Černišovam. Vēlāk muiža vairākkārt mainījusi īpašniekus, bet pēc 1905. gada revolūcijas piederējusi baronam fon Tītenhofam. Zināms, ka jau 13. gs. vidū Lieljumpravā bijusi baznīca, kas nopostīta Livonijas kara laikā un atjaunota 1675. gadā. 1830. gadā uzcelta jauna baznīcas ēka, kas nopostīta Pirmajā pasaules karā. Baznīca tika atjaunota 1930. gados, bet padomju laikā tā daļēji tika izpostīta un pārvērsta par noliktavu. Baznīcā atradusies J. Bīnes gleznota altārglezna.}

^{Vēsturiski Jumpravas draudze bijusi cieši  saistīta ar Lielvārdes baznīcu, abās draudzēs kalpojuši vieni mācītāji. Pirmie mācītāji, tāpat kā skolotāji, bijuši vācu izcelsmes. Viens no ievērojamākajiem bijis mācītājs Šēnbergs, kas draudzē veicis plašu sabiedrisko darbību, dibinot vairākas mājskolas. Spilgta personība pagasta dzīvē bijis arī mācītājs Jānis Neilands (kalpojis no 1867. līdz 1871. gadam) - vairāku pazīstamu dziesmu autors, baznīcas dziesmu grāmatu tulkotājs un draudzes aprakstu radītājs. 19. gs. beigās Lieljumpravā minētas divas skolas  - vecā Daugavas skola, kas nopostīta Pirmā pasaules kara laikā, un jaunā Nikolaja skola, kuru 1934. gadā pārdēvēja par Valdemāra skolu.}

^{Platība: 72,7 km2}

^{Iedzīvotāji: 634 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Pagasta teritorija atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Dominē zems vai vidēji paugurains reljefs, kura absolūtais augstums vid. svārstās 60 – 90 m robežās. Veckrapes kalna augstums sasniedz 107 m vjl. Pagasta Z robežu iezīmē Ogres upe, bet D malā tek cita Daugavas baseina upe- Brasla. Ledāja veidotā lēzenā ieplakā pagasta A malā 81 m vjl. izvietojies Lobes (Viskāļu) ezers, tā platība 520 ha, lielākais dziļums  2.2 m. Ezers ļoti aizaudzis, to pilnīgi klāj peldoši ūdensaugi, bet trešo daļu aizņem niedrāji, gultne ļoti dūņaina, ar biezu sapropeļa slāni, kura biezums vidēji 2 m, lielākais – 3.5 m. Tā ir viena no lielākajām sapropeļa atradnēm Latvijā – 8.96 milj. t.}

^{No ezera iztek Ogres pieteka Lobe. Pagasta A daļā lieli augstie purvi: Gulbju (Zirnaites) purvs (platība 397 ha), Jeiskas (Sivēnicas) purvs (746 ha), Aulaku (Lekšu) purvs (242 ha).}

Vēsture

^{Nav īsti zināms, kā šī teorija ieguvusi savu nosaukumu, J. Endzelīns gan min vārdu „krapēt”- sētas stabos veidot apaļus caurumus, iedobumus, bet vai tam ir kādas sakara ar Krapes nosaukumu?}

^{Šis senvārds bija izplatīts centrālajā Vidzemē. 1935. g. Krapes pag. platība bija 5660 ha. 1945. g. Krapes pagastā izveidoja Krapes ciemu, kuru gan 1947. g. likvidēja, bet 1949. g. atkal atjaunoja, likvidējot pagastu. 1964. g. Krapes ciemam pievienoja daļu Viskāļu ciema, 1997. g.- daļu Plāteres ciema. 1990. g. atjaunoja Krapes pagastu. Pēc visām administratīvi teritoriālajām pārmaiņām tagadējā Krapes pagastā iekļauta arī lielākā daļa bijušā Viskāļu pagasta, savukārt neliela bijušā Krapes pag. teritorija atdota tagadējam Lēdmanes pagastam.}

Krapes luterāņu baznīca

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis ir Aulaku un Siliņu senkapi.  Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Lejasoķēnu  senkapi,  Ādmiņu, Rogu un Šultu viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Krapes luterāņu baznīca (1802., 1856., g., 20. gs.), Krapes pareizticīgo baznīca (1891. g. ), Krapes muižas apbūve (19. gs. vidus) – dārznieka māja (19. gs. otrā puse, 20. gs. sākums), kalpu māja (19. gs. otrā puse, 20. gs. sākums), parks (19. gs. otrā puse; platība 7.2 ha).}

^{Pagasta ZA daļu aizņem Vērenes purvu dabas liegums (dibināts  1999. g.).}

^{Dabas pieminekļi ir Rožkalnu ozols (apkārtmērs 5.1 m), ozols Krapes parkā (4.9 m), Kaļvu ozols; divas jumstiņu gladiolas atradnes.}

^{Ķegums atrodas Ogres novada rietumu daļā. Pilsēta robežojas ar Ogres novada Rembates pagastu, Ogresgala pagastu, un Tomes pagastu (pa Daugavu). Liela nozīme pilsētas dzīvē ir Rīgas – Daugavpils šosejai un dzelzceļam, kas šķērso Ķegumu.}

^{Ķegums par apdzīvotu vietu sācis veidoties 1936. gadā līdz ar Ķeguma HES celtniecību. Pirmās mājas spēkstacijas darbiniekiem celtas tagadējā Skolas ielā un Liepu alejā. Daugava vairākus gadsimtus bijusi intensīvs tirdzniecības ceļš, pa kuru kuģojuši arī Krievzemes tirgotāji. Pie tagadējās pilsētas Daugava plūdusi strauji, veidojot kuģotājiem bīstamas krāces. Krievu plostnieki un laivinieki, tuvojoties bīstamajām krācēm, esot saukuši “Tjagom, tjagom!”, tā ar saskaņotu rīcību izvairoties no krācēm. HES celtniecības laikā krāces appludinātas, taču nosaukums apdzīvotajai vietai cilvēku valodās saglabājies.}

^{Lai gan Ķeguma apbūve uzsākta pēc HES uzcelšanas, apkaime bijusi apdzīvota arī senāk. Tagadējā Lāčplēša iela bijis ceļš uz Rautenfeldu jeb Ķeguma muižu, kas pēc spēkstacijas uzcelšanas appludināta. Izveidojoties Ķeguma ūdenskrātuvei, pavisam applūda 13 km2 liela zemes platība. Ūdens skāra vairāk nekā 400 saimniecību, no kurām pilnīgi applūda 50. Latvijas valdība  appludināto teritoriju saimniekiem samaksāja par īpašuma atsavināšanu, jo Ķegums tolaik bija lielākā no 63 Latvijas spēkstacijām un elektriskā enerģija – īpaši nepieciešama.}

^{Ķeguma spēkstacijas celtniecību veica zviedru firma “Svenska Enterprenad A. B.” un tā notika no 1936. līdz 1940. gadam. 1944. gada oktobrī vācu karaspēks atkāpjoties hidroelektrostaciju saspridzināja, taču līdz 1947. gadam tā tika atjaunota un paplašināta.}

^{Pilsētas tiesības Ķegums ieguva 1991. gadā.} 

Daba un iedzīvotāji

^{Ķeipenes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenuma ZA malā. Reljefs vidēji paugurains, virsas augstums no vidēji 80 m vjl. pagasta R daļā paaugstinās līdz 100 m vjl. A daļā. Pagasta DA daļā ~7 km garais un 200 – 100 m platais Ķeipenes valnis, kura absolūtais augstums Kārklu kalnā sasniedz 142.2 m vjl., bet relatīvais augstums Virs purvainās apkārtnes 40 m. Cauri pagastam līkumo Mazā Jugla, kurā ietek Ošupīte un Pečorīte. D malā Mazās Juglas pietekas Abzes izteka (Abzīte) un pietekas Sivēnurga un Sise.}

^{Pagasta D malā Pečoru ez. (platība 119 ha, lielākais dziļums 1.8 m, vidējais ūdens līmenis 91 m vjl.), tā krasti purvaini, tikai DR daļā stāvi; ezerā divas salas – Lielā un Purvsaliņa (Slīkšņa), kuru kopplatība 9.4 ha; pagasta DA malā Plaužu ez. (platība 96 ha, lielākais dziļums 8.1 m), tā krasti augsti, smilšaini tikai A malā kūdraini, Pārējas ūdenstilpnes nelielas – Abzītis (Abaita ezers; platība <1 ha), Varžu ezers, Bitēnu ūdenskrātuve, Ķentēnu dīķi. Starppauguru ieplakās purvi – lielākais ir augstais Pečoru purvs (platība 499 ha). Kaktiņos grants karjers. Z un D malā lieli mežu masīvi.}

Vēsture

^{12. gs. beigās tagadējā Ķeipenes pagasta teorija atradās latgaļu Jersikas zemes ZR malā. 13. gs. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju galā. Ķeipenes nosaukums, iespējams, radies no prūšu kanoniķa Kaipena vārda, kas šo apvidu ieguvis 15. gs. vidū.}

^{1935. g. Ķeipenes pagasta platība bija 12 000 ha. 1945. g. Pagastā izveidoja Ķeipenes un Jaunķeipenes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja.}

^{1965. g. Ķeipenes ciemam pievienoja daļu Kastrānes ciema. 1990. g. atjaunoja Ķeipenes pagastu. Visu administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā daļa bijušā Ķeipenes pagasta teritorijas pievienota tagadējam Madlienas pagastam, savukārt tagadējam Ķeipenes pagastam pievienota daļa bijušā Kastrānes pagasta.}

Kinostacija Ķeipenē

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Šķērstēnu pilskalns un sena kulta vieta - Baznīckalns, Saliņu (Kapu kalniņš) un Klētnieku senkapi. Vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Kalnagauriņu (Kapu kalniņš),  un Aliņu senkapi un Skubiņu viduslaiku kapsēta. Vatrānē 1. pasaules kara krievu karavīru brāļu kapi un 2. pasaules kara sarkanarmiešu brāļu kapi. Pie Ķeipenes skolas piemineklis padomju varas represiju upuriem (2000. g., autors A. Neško).}

^{Valsts aizsardzībā kopš 1977. g. ir Ķeipenes parks (platība 2.8 ha) ar vērtīgiem introducētiem kokiem, no kuriem lielāko pelēko riekstkoku apkārtmērs sasniedz 2.9 m un 3.4 m, turpat arī ciedru priežu grupa. Vatrānē parka paliekas (parks minēts jau 1759. g.). Pagastā 27 dižkoki, no kuriem lielākie ir Baložu ozols (apkārtmērs 7.2 m), Ķeipenes skolas ozols (6.1 m), Jaunrīgu ozoli (5.5 m un 5.4 m), Rubeņu ozols (5.8 m)., Vaķēnu ozols (6.1 m), Kaukuru ozols (5.2 m), Taigu goba (4.0 m), ozols (4.5 m), valrieksti 3.1 m un 2.6 m) Vatrānē.}

^{Platība: 80,3 km2}

^{Iedzīvotāji: 613 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Lauberes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Visa līdzeni viļņota. Vidējais augstums  60 – 80 m vjl., lielākais 115.8 m vjl. pagasta  austrumu malā. Pagastu ZR – D  virzienā šķērso Ogres un Mazās Juglas ūdensšķirtne. Dienvidu malā tek Ogres pieteka ar pieteku Rozēnu, ziemeļu daļā – Mazās Juglas pieteka Abze ar pietekām Sivēnurgu, Gērdiņstrutu (Norupīti) un Urgu (Ozolupīti). Upes pārsvarā regulētas. Divas nelielas ūdenstilpnes – Noru dīķis un Purezers. Pagastu centrā augstais Ozolēnu purvs (platība 311 ha), rietumu,  dienvidu un austrumu daļā lieli mežu masīvi, galvenokārt egļu – sīklapju meži. Lapsukalna grants un smilts atradne.}

Ančiņu Velnakmens

Vēture

^{Lauberes vārds pirmoreiz minēts 1567. g. Polijas karaļa Sigismunda Augusta dokumentā, kurā starp savam sekretāram Špillam dāvinātajiem zemes īpašumiem minēts arī ciems „Loburen”. 1638. g. zviedru arklu revīzijas materiālos atzīmēta Lauberes muiža (Loberhof), kas neilgi pirms tam atdalīta no Ķeipenes muižas. 19 gs. beigās Lielās (Madlienas), Vērenes, Zādzenes, Lauberes un Ozolmuižas pagasti tika apvienoti Lielajā pagastā ar centu Madlienā. 1917. g.  bijušo Ozolmuižas un Laubermuižas pagastu vietā izveidoja Lauberes – Ozolu pagastu, kuru drīz pārdēvēja par Lauberes pagastu, tā platība 1935. g. bija 8190 ha. 1945. g. pagastā izveidoja Lauberes un Ozolu ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. Lauberes ciemam 1954. g. pievienoja Ozolu ciemu. Kad 1990. g. atjaunoja Lauberes pagastu, tā robežas gandrīz sakrita ar bijušā Lauberes pagasta robežām.}

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir senās kulta vietas – Ančiņu Velnakmens (augstums 1.9 m, garums 5.1 m, platums 4.3 m) un Lauberes dobumakmens. Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir soda vieta – Āža kalns un Bendes pļava.}

^{Dabas pieminekļi ir Robežnieku priede (apkārtmērs 3.4 m), Aiviekstu ozoli.}

^{Lēdmanes pagasts atrodas Ogres novada vidusdaļā un robežojas ar sava novada Jumpravas, Lielvārdes, Rembates, Lauberes, Madlienas, Krapes pagastiem, kā arī Aizkraukles novada Skrīveru pagastu.}

^{Lēdmanes pagasta teritorija apdzīvota jau sen, par to vēsta arheoloģijas pieminekļi. Kā nozīmīgākais no tiem valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā iekļauti Jaunzemju senkapi. Tie ir agrā dzelzs laikmeta (2. – 4. gs.) kapu kalniņi.}

^{11. un 12. gs. Lēdmanes apkaime tāpat kā viss Lielvārdes novads atradās stiprā Polockas kņazistes ietekmē. Pieaugot vācu agresijai, polockiešiem nācās piekāpties vācu kolonizācijas priekšā. Kad 1236. gadā izveidojās Livonijas ordenis, pagasta teritorijas zemes kopā ar daudz plašākām teritorijām nonāca Rīgas arhibīskapa valdījumā. Vēlāk Livonijas kara laikā (1558–1583) pagasta teritorijas tika stipri izpostītas, zemi sagrāba poļu pani no Kokneses stārastijas. Taču pēc varas Vidzemē tīkoja arī zviedri. 1638. gads vēsturē ir pazīstams kā “lielā Vidzemes miršana”. Zemes, tīrumi, lauki, aizauga ar krūmiem. Šajā laikā notika arī liela zemnieku pārvietošanās. Taču ar laiku Lēdmanes apkārtne sāka atdzīvoties. Uz postažas skartās zemes radās Elkšņu jeb Velēnu muiža, kas atradusies dažus kilometrus uz dienvidiem no tagadējās Lēdmanes. Šeit un citās muižās lielākā daļa zemnieku bija atbēguši no Kurzemes hercogistes, kur bija smaga dzīve. Tad nāca 1700. gads ar lielo mēri, sākās Ziemeļu karš. Lielo iedzīvotāju zaudējumu dēļ Lēdmanes apkaimē ieplūda ļaudis no Polijai pakļautās Latgales un pat Baltkrievijas teritorijas. No 1837. gada Elkšņu muižu pārvaldīja baronu Tranzē dzimta, kurai piederēja plaši muižu īpašumi citās vietās, arī Ķeipenē un Taurupē. Lēdmanes pagasts cieta arī revolūciju un abu pasaules karu gados.}

^{Viena no pirmajām skolām Lēdmanes pagastā ir bijusi Vecbeku māju svētdienas skola, kas darbojās 19. gs. pirmajā pusē un vidū. 1873. gadā uzcelta pagasta pamatskola. Vēlākajos gados skola tika paplašināta, līdz Lēdmanē uzbūvēja jauno skolu. No citiem ieverojamākiem pagasta objektiem var minēt Aviekstes dzirnavu drupas un aizsprostu. Dzirnavas būvētas 1874. gadā, tās darbojušās līdz 1950. gadam. 1930. gados te bijušas E. Konrades Aviekstes ūdensdzirnavas ar vilnas apstrādes iekārtu.}

^{Netālu no Lobes tilta atrodas 1886. gadā celtais krogs un iebraucamā vieta, vēlāk te atradies Lēdmanes tautas nams. Mūsdienās tajā atrodas kafejnīca “Lobes krogs”. Pie Lobes upes netālu no tās ietekas Ogrē atrodas Lobes ūdensdzirnavas (bijušās P. Handeļa Lobes ūdensdzirnavas Klintspārnu mājās), kas celtas 19. gs. beigās. Šīs ir vislabāk saglabājušās dzirnavas Ogres novadā. Aptuveni 1 km lejpus Lobes dzirnavām pie Ogres upes atradušās arī Vilkaušu dzirnavas.}

^{Lēdmanes senākais centrs – Lēdmanes muiža, kas atradās apmēram 5 km no Lēdmanes uz Krapes pusi, – līdz mūsu dienām nav saglabājies.}

^{Lielvārdes pilsēta atrodas Ogres novada vidusdaļā. Lielvārde robežojas ar Ogres novada Rembates, Lielvārdes un Birzgales (pa Daugavu) pagastu.}

^{Par Lielvārdes pilsētas seno un bagāto vēsturi liecina daudzie kultūrvēstures pieminekļi pilsētas teritorijā. Kulta vieta – Dieva kalns (saukts arī par Cepures kalnu, Taurētāja kalnu, Karātavu kalnu) atrodas iepretim Lielvārdes pilskalnam Rumbiņas upes kreisajā krastā un ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Mūsdienās pieminekļa lielākā daļa nobrukusi Daugavā, taču savulaik nocietinājums atradies kalnā, kuru no Daugavas un Rumbiņas puses aizsargāja stāvas, dabiski veidojušās nogāzes. Senākie atradumi pilskalnā liecina par apdzīvotību jau no 1. gs. pirms mūsu ēras, kad šeit mitinājušās baltu ciltis. Nocietināta apmetne pilskalnā atradusies mūsu ēras 7., 8. gs., bet 13. – 15. gs. pilskalns kalpojis par īslaicīgu vācu krustnešu apmetnes vietu.}

^{Rumbiņas upītes otrā krastā atradies Lielvārdes pilskalns ar pilsdrupām. Lielvārdes pils uzcelta lībiešu pilskalnā koka pils vietā un dokumentos minēta 1229. gadā, taču jau 1201. gadā bīskaps Alberts izlēņojis šo novadu Danielam no Bannerovas (šis gads un Lielvārde minēta Indriķa Livonijas hronikā). Livonijas kara laikā 1577. gadā pils tika nopostīta, mūsdienās no tās saglabājušās vairs tikai biezās mūra sienas.}

^{Ap pilsdrupām un t.s. priekšpils teritoriju plešas bijušās Lielvārdes muižas parks. Mūsdienās no tā gan saglabājusies vien romantiskā laukakmeņu ēka, kas celta 19. gs. kā Lielvārdes muižas klēts. 1970. gadā ēkā ierīkots Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs. A. Pumpura vārds cieši saistīts ar Lielvārdi – no 1853. gada līdz 1956. gadam A. Pumpurs apmeklējis Lielvārdes draudzes skolu, bet no 1858. gada strādājis Rembates muižā par mērnieku. A. Pumpura Lielvārdes muzejā glabājas materiāli gan par nacionālā romantisma dzejnieku un eposa “Lāčplēsis” autoru A. Pumpuru, gan tautā mīlēto ilggadējo kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju E. Kauliņu, gan Lielvārdes apkaimes vēstures liecības un novadpētniecības materiāli.}

^{Lielvārdes muižas kungu ēka tika nopostīta Pirmajā pasaules karā. Mūsdienās parka daļā, kurā savulaik atradusies Lielvārdes pils jeb kungu māja ar kolonnām, terasēm un rožu stādījumiem, patlaban atrodas skulptūru dārzs. Tajā apskatāmi 16 tēli no A. Pumpura eposa “Lāčplēsis”. Tāpat Lielvārdes parkā apskatāmi dižakmeņi Lāčplēša gulta un Lāčplēša sega, kas kādreiz atradušies Daugavā pie Lielvārdes salas. Uzbūvējot Ķeguma spēkstaciju, sala tika appludināta, bet akmeņi pa upes gultni aizvilkti līdz Ķegumam un 1976. gadā atvesti atpakaļ uz savu sākotnējo atrašanās vietu – Lielvārdi.}

^{Pretim Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam slejas 1747. gadā celtā Lielvārdes evaņģēliski luteriskā baznīca. Dievnams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīcas altāris, kancele un baznīcēnu soli izgatavoti 20. gs. 30. gados un tiem piešķirts valsts nozīmes mākslas pieminekļu statuss. Altārglenu “Jēzus Ģetzemanes dārzā” gleznojis latviešu glezniecības klasiķis K. Miesnieks.}

^{Lielvārdes pagasts atrodas Ogres novada vidusdaļā. Pagasta teritorija robežojas ar Lielvārdes pilsētu, kā arī Lēdmanes, Jumpravas, Birzgales (pa Daugavu) un Rembates pagastiem.} 

^{Pagasta teritorija atrodas uz austrumiem no Lielvārdes pilsētas. Pagasta teritoriju (gluži tāpat kā pilsētu) šķērso Rīgas – Daugavpils šoseja un Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija, kam liela nozīme pilsētas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē.}

^{Līdzīgi kā netālās Lielvārdes pilsētas teritorija, arī pagasts apdzīvots jau sen. Par to vēsta pagasta teritorijā esošie kultūrvēstures un arheoloģijas pieminekļi. Turklāt pavisam tuvu pagasta un pilsētas robežai atrodas Lielvārdes Dievu kalns, pilskalns un viduslaiku pils drupas pie Rumbiņas upītes ietekas Daugavā. Iepretim Kaibalas upītes ietekai Daugavā pirms applūdināšanas bijusi Upursala, uz kuras auguši trīs upurozoli. Nostāsti vēsta, ka ozoli it kā nocirsti 19. gs. 1. pusē, lai atradinātu latviešus no pagāniskajiem uzskatiem. 1971. gadā pie Kaibalas ietekas Daugavā iestādīti trīs jauni ozoliņi, tādējādi simboliski turpinot vēsturisko tradīciju. Vienu no ozoliem stādījis tautā mīlētais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš.}

^{Netālu atrodas arī 1869. gadā atvērtā Kaibalas skola, ap kuru ticis iekopts parks. Īsi pirms skolas 100. jubilejas ēka paplašināta, piebūvējot vecajai skolas ēkai jauno korpusu.}

^{Uz rietumiem no Kaibalas atrodas Kačas kalns. Nostāsti vēsta, ka 18. gs. tajā tikušas dedzinātas pūšļotājas un zintnieces, kuras vietējie baznīcas kalpi uzskatījuši par raganām.}

^{Platība: 168,0 km2}

^{Iedzīvotāji: 1548 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Madlienas pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Reljefs lēzeni viļņots. Kuku kalna augstums sasniedz 140 m vjl., Kāpostiņu kalns 124.9 m vjl., Zādzenes kalns 119.9 m vjl. Pagastu austrumu - rietumu virzienā šķērso Daugavas pieteku Mazā Juglas un Ogres ūdensšķirtne. Ogre tek pa pagasta D daļu. Tās platums pie Lēdamanes pag. Robežas ir ap 45 m, dziļums 1 m, vidējais ūdenslīmenis 73 m vjl., krasti pārsvarā stāvi, līdz 8 m augsti; lielākās pietekas – Aiviekste, Skolasupe (Abzīte), Mākulīte; dienvidaustrumu malā tek Lobes pieteka Lokmene. Uz Mazo Juglu tek Abze un tās pieteka Sise. Ziemeļos pagasts robežojas ar Pečora ezeru, centrālajā daļā Melderīšu dzirnavezers un Plāteres dīķis. Dienvidaustrumu daļā lieli augstie purvi: Vērenes (Silvenicas; platība 488 ha), Gulbju (Zirnaites; daļa), L. Sūces (platība 323 ha). Saulrietu (daļa), Čauļu (uz robežas) purvs; pie Pečora ez. Pečora purvs dienvidu daļā. Ir saldūdens kaļķiežu iegulas – lielākā Baltiņsalas purva atradne. Austrumu daļā lieli mežu masīvi (meži aizņem – 51% pagasta platības).}

Plāteres pilskalns

Vēsture

^{13.gs. tagadējā Madlienas pagasta teorija nonāca Rīgas arhibīskapijas pakļautībā. Jau 1226. g. bīskaps Alberts izlēņoja Sises upes augšgala novadu vasalim Ungernam Šternbergam. Ap 1250. g. arhibīskaps atļāva Sises krastā celt baznīcu, kura tika nosaukta par Magdalēnas baznīcu, jo to uzcēla uz vasaļa mirušās sievasmāsas Magdalēnas kapa. Tā radies Magdalēnas nosaukums. 18. gs. Lielās muižas zemē izveidojās Lielais pagasts, kam 1897. g. pievienoja  Zādzenes un Vērenes pagastu. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas to pārdēvēja par Madlienas pagastu. 1935. g. pagasta platība bija 14000 ha. 1945. g. Madlienas pagastā izveidoja Madlienas, Vērenes un Zādzenes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1951. g. Madlienas ciemam pievienoja Jaunaķeipenes ciemu, 1954. g. – Zādzenes ciemu, 1977. g. – daļu Plāteres ciema. Vērenes ciemu 1954. g. pievienoja Bebru ciemam, bet 1960. g. Vērenes apkaimi pievienoja Plāteres ciemam. 1990.  g. atjaunoja Madlienas pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā tagadējam Madlienas pagastam pievienota daļa bijušā Ķeipenes un Plāteres pagasta teritorijas.}

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir Plāteres un Uženu pilskalns, Šķebiņu un Ūsiņu senkapi; arhitektūras pieminekļi – Madlienas luterāņu baznīca (1246., 1740. g.). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Kalnozolu un Robežnieku senkapi, Madlienas baznīcas viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Lielās muižas apbūve (18. gs., 1912. g.) - pils (1912. g.), divas putnu mājas (1898. g.), klēts (19. gs.); Vērenes muižas apbūve (19. gs.) – pils (1860. g.), klēts un vagara māja (18. gs.), parks (19. gs., platība 2,5 ha, aizsardzība kopš 1977. g.); kultūras nams „Austrums” (1912. g.). Piemineklis ir 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem Madlienas draudzes dēliem (1937. g., tēlnieks P. Banders), baznīcā piemiņas plāksne ar kritušo vārdiem (1936. g.). Pie bijušās spirta pārdotavas piemiņas plāksne nošautajiem 1905. g. revolucionāriem, kapsētā kapakmens 12 nobendētajiem revolucionāriem. Pie Madlienas kapsētas 2. pasaules kara sarkanarmiešu un vācu karavīru brāļu kapi. Lielmuižā piemineklis totalitāro režīmu terora upuriem. Vadoņa birzs (stādīta 1936. g.), 3x3 nometnes dalībnieku stādītie piemiņas ozoli (1990. g.).}

Maldienas luterāņu baznīca

^{Pagasta DA daļā ir divi dabas liegumi. Vērenes gobu un vīksnu dabas liegums (dibināts 1999. g., no 1977. g. botāniskais liegums, platība 34 ha) aizsargā Ogres ielejas gāršu ar gobām un vīksnām, 470 sēklaugu un paparžaugu sugām. Upes ielejas palienē vairākas vecupes un stāvi krasti. Vērenes un Gulbju purvs un apkārtējie meži iekļauti Vērenes purvu dabas liegumā (dibināts 1999. g.), kas aizsargā maz pārveidotu purvu un mežu kompleksu, kur mīt retu sugu putni. Aizsargājami 37 dižkoki, lielākie ir Groziņu ozoli (apkārtmērs 6.2, 5.0 m, 5.0 m), Vecčakaru un Plāteres pilskalna ozoli 95.9 m), Mārītes ozols (5.8 m), Vīgantu ozoli (5.6 m, 5.1 m), Vērenes gobu audzes ozols (5.6 m), Valteru, Ādmiņu un Suces ozoli (5.1 m), Vecpagastu un divi Kuku ozoli (5.0 m), Lejasmākanu vīksna 95.7 m), Vanagu priede (3.2 m).}

^{Platība: 97,0 km2}

^{Iedzīvotāji: 479 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )} 

Daba un iedzīvotāji

^{Mazozolu pagasts atrodas Vidzemes augstienē – lielākā daļa Augšogres pazeminājumā. Ziemeļrietumu daļa Piebalgas paugurainē. Virsa saposmota. Augstākie lielpauguri ir Eglīškalns – 205.6 m vjl., Dzegužkalns – 201.9 m vjl. Pagasta dienvidu daļā Augšogres pazeminājumā vidējais virsas augstums ap 120 m vjl., zemākais Ogres ielejā pie Līčupes ietekas – 99.6 m vjl.; Ogre tek pa pagasta dienvidu robežu, tai šajā posmā vislielākais kritums, kas 7.8 km garā posmā starp Nāružas un Līčupes ieteku sasniedz 10.1 m. Ogres platums vidēji 20 m, dziļums līdz 1.5 m. Pagasta lielāk daļu atūdeņo Līčupe ar pietekām Vedzi, Kazupīti, Bulavupīti, Mušķupi, Taurupi. Ogres un Līčupes krastos lieli iežu atsegumi. Starppuguru ieplakās nelieli ezeriņi: Plakņu ezers (platība 1.9 ha), Lielais un Mazais Vakukšu un Bišņu ezeri (visi <1 ha). Zemākajās vietās nelieli purviņi. Lielākie mežu masīvi ir Strazdiņu sils un Zilais mežs.}

Vēsture

^{12. gs. Beigās tagadējā Mazozolu pagasta teritorija ietilpa Jersikas zemē. 1209. g. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju gala R malā. 1945. g. Ogres pagastā izveidoja Ogres un Mazozolu ciemu, bet pagastu 1949. g.  likvidēja. Mazozolu ciemam 1954. g. pievienoja Ogres ciemu, 1963. g.- daļu Ogreslīču un Taurupes ciema, 1977.g. daļa teritorijas iekļauta Ogreslīču un Sausnējas ciemā. 1990. g. atjaunot pagastus, pēc administratīvi teritoriālām pārmaiņām Mazozolu pagastā nonāca gandrīz viss bijušais Ogres pagasts un daļa Taurupes un Ērgļu pagasta.}

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir Ogres pilskalns (minēts 1206. g. Nestora hronikā sakarā ar krievu un vāciešu pārstāvju sarunām) un Baltiņu senkapi (Velna klēpis). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir pilskalns Griguļkalns, Pelīcēnu senkapi, kulta vietas – Ogres Jāņkalniņš un Vaukšu baznīcas vieta, Vaukšu viduslaiku kapsēta. Kultūrvēsturiska nozīme ir arī Ogresmuižas apbūvei (saglabājušās bijusī spirta brūža, kūts, klēts, kaltes, smēdes ēkas, parka fragmenti), Mazozolu muižas apbūvei – pilij (Atjaunota 1935. g.), staļļiem, kūtij, klētij, kaltei, smēdei, parka fragmentiem. Līčupē piemineklis represētajiem (1991. g.).}

Velna grāvis un Nāružiņas upe

^{Dabas pieminekļi: Ozolkalnu ozols (apkārtmērs 5.6 m), Klāvainēnu ozols (5.3 m), Ņauņēnu ozols (4.9 m), Dravnieku kadiķis (0.8 m), Mārkutu ozols (4.4 m) un akmens (augstums 1.5 m, apkārtmērs 4.5 m), Lazdiņu akmens „kariete” (augstums 1.8 m, garums 5.1 m, platums 3 m, apkārtmērs 13.3 m). Dziļajā Nāružas gravā 30 m gars akmeņu krāvums „Velna grāvis”.  Ogresmuižas parkā balto stārķu kolonija. Līčupes krastā Mežmalu smilšmāla atsegums.}

^{Platība: 89,7 km2}

^{Iedzīvotāji: 532 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Meņģeles pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā ziemeļaustrumu malā, pagasta ziemeļaustrumu daļa – Vidzemes augstienes Augšogres pazeminājumā. Virsa pauguraina, tās vidējais augstums pieaug no 80 m vjl. dienvidrietumu malā līdz 120 m austrumu daļā. Augstākie ir Caunēnu kalni – 132.1 m vjl., Lazdiņu kalns – 140 m, Zvirgzdiņu kalns – 143.5 m. Pagastu šķērso Ogres upe, tā ļoti līkumaina, strauja, ar stāviem krastiem, līdz 10 m augstiem atsegumiem, kritums 36 km garajā posmā no 109 m līdz 81 m vjl., upes platums 15-20 m, dziļums vidēji 1.5 m; lielākās pietekas ir Sumulda, Kangarupīte; pa pagasta dienvidu robežu tek Lobes pieteka Lokmene. Lielākā ūdenstilpne ir Zvanezers (Zibiņa dzirnavezers) Kangarupītē (platība 3.1 ha). Pagasta rietumu malā augstais Čaulu purvs (platība 107 ha) un daļa Saulrietu pārejas purva, ziemeļu, rietumu un dienvidu daļā lieli mežu masīvi.} 

Meņģeles kapi

Vēsture

^{12. gs. beigās tagadējā Meņģeles pagasta teritorija atradās Jersikas zemes rietumu malā, 13. gs. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju galā. 1935. g. Meņģeles pagasta platība bija 8950 ha. 1945. g. Meņģeles pagastā tika izveidoti Meņģeles un Ogreslīču ciemi, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g. Meņģeles ciemu pievienoja Ogreslīču ciemam, kuru teritorija daļu 1963. g. pievienoja Mazozolu ciemam, savukārt 1977. g. Ogreslīču ciemam pievienoja daļu Plāteres un Mazozolu ciema. 1990. g. Ogreslīču ciemu pārveidoja par Meņģeles pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā tagadējā  Meņģeles pagasta robežas nedaudz mainījušās ar bijušo Ogres un Madlienas pagastu un pievienota neliela daļa bijušā Plāteres pagasta}

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ir sena kulta vieta – Ģērku dievu (Upuru) kalns; arhitektūras piemineklis – Meņģeles luterāņu baznīca (Z. Karinga 1864. g. gleznota altārglezna „Golgāta”). Vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis - Meņģeles viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Meņģeles kapsētas vārtu kapliča (18. gs. beigas), Prauliņu zemnieku sēta (19. gs.). Kultūrvēsturiska nozīme pagastmājai (1903. g.), skolai.  Sarkanarmiešu brāļu kapi. Piemineklis padomju represiju upuriem (1998. g., tēlnieks A. Andersons Barons) pie tautas nama, piemineklis Sudrabu Edžum (1985. g., tēlnieks V. Titāns, arhitekts A. Vītols) pie skolas, piemiņas plāksne 1905. g. revolucionāriem pie bērnudārza, pieminās akmens 1919. g. boļševiku terora upuriem Tiesas kalnā.}

^{Dabas pieminekļi: Branderu ozols (apkārtmērs 6.1 m), Silmaču goba (4.5 m), Meņģeles parks ar Amūras korķakoku (2.0 m).}

Meņģeles luterāņu baznīca

^{Platība: 98,02 km2}

^{Iedzīvotāji: 3050 (2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Ogresgala pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā, tikai Daugavas piekraste ir Lejasdaugavas ielejā. Reljefs lēzeni viļņots, gar Daugavas ieleju stiepjas Ogres Kangaru A gals. Cauri pagasta vidusdaļai 20 km garumā līkumo Daugavas pieteka Ogre, tās vidējais platums 40 m, dziļums 0.7 m. Pārējās lielākās upes ir Ogres pieteka Ranka, Daugavas pieteka Ķilupe un Mazās Juglas pieteka Urdziņa. Pagasta ziemeļu daļā lieli mežu masīvi. Izpētīta Ogres dolomīta atradne (krājumi 2.8 milj. m3 ), kuru agrāk izmantoja kaļķu dedzināšanai un šķembu ražošanai.}

Vēsture

^{Tagadējā pagasta teritorija senāk atradās Ikšķiles un Rembates novadā. Pagastu izveidoja  1928. g., atdalot bijušo Sprēstiņu muižas zemi no Ikšķiles pagasta. 1935. g. pagasta platība bija 9260 ha. 1945. g. Ogresgala pagastā izveidoja Ogresgala un Ciemupes ciemu. Ogresgala ciemam 1954. g. pievienoja Ciemupes ciemu, 1977. g. daļi teritorijas atdeva Rembates ciemam, 1987. g. pievienoja daļu Ogres pilsētas zemes. 1990 g. atjaunoja Ogresgala pagastu, kura robežas ar bijušo Ikšķiles un Rembates pagastiem bija tikai nedaudz pamainītas.}

^{2002. gada decembrī izveidots Ogres novads, apvienojoties Ogres pilsētai un Ogresgala pagastam.}

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Čabu apmetne un senkapi un Lielpeču senkapi.  Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Aukšzalīšu un Indrānu apmetne, Daugaviešu un Tulku viduslaiku kapsēta.}

^{Kultūrvēsturiska nozīme arī Ciemupes stacijas ēkai (celta 1927. – 1929. g. par iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem); piemiņas zīme vietējiem tautasdziesmu un stāstu teicējiem Ogresgalā (uzstādīta pēc I. Ziedoņa ierosmes).}

^{Dabas piemineklis ir Ogres dolomītu krauja Ogres kreisajā krastā (platība 2.1 ha; aizsardzībā kopš 1977. g.) ar gliemežu un brahiopodu čaulu atliekām, Ogresgala vīksna (apkārtmērs 6.5 m), Krauzu ozols (5.8 m), Vecdupānu  liepa (divu stumbru apkārtmērs 5.7 m un  5.4 m), Neteiču kadiķis (1.2 m), Zāģeru vīksna, Brinņķu kadiķis.}

^{Rembates pagasts atrodas Ogres novada vidusdaļā un robežojas ar sava novada Ogresgala, Suntažu, Lauberes, Lēdmanes, Birzgales, Tomes pagastu, kā arī Ķeguma un Lielvārdes pilsētām. Lielākās apdzīvotās vietas pagastā ir Rembate (pagasta centrs) un Glāžšķūnis.}

^{Livonijas ordeņa laikos Rembates apkaime piederējusi Lielvārdes novadam, līdz ar to Rembates vēsture cieši savijusies ar Lielvārdes vēsturi. Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600-1629), kas smagi skāra Rembates zemi, norisinājās muižu lauku paplašināšanās un jaunu muižu rašanās izpostītajās zemēs. Gandrīz iznīkušā Memesciema vietā izveidojās Rembate jeb Ringes muiža (atradās tagadējā Lielvārdes pilsētas teritorijā), kas bija viena no Lielvārdes muižas pusmuižām. Tikai 1725. gadā Rembates muiža atdalījās no Lielvārdes muižas un kļuva patstāvīga. 1770. gadā Lielvārdes muižas īpašnieks Heinrihs fon Volfenšilds Rembates muižu  piešķīra savam krustdēlam baronam fon Ingelstromam. Vēlākajos gadsimtos muiža vairākkārt pārpirkta, tās īpašnieki bijuši fon Štrihu, fon Strengeru dzimtas, visbeidzot nonākusi Rautenfeldu ģimenes īpašumā. Heinrihs fon Rautenfelds bijis ļoti inteliģents cilvēks un labi izturējies pret saviem padotajiem. To rakstos pieminējis arī Andrejs Pumpurs, kas Ringes (Rembates) muižā kādu laiku strādājis par mērnieku. Ap muižu tika iekopts skaists parks, kas tagad atrodas Lielvārdes pilsētas teritorijā.}

^{Īpaši rosīga saimnieciskā dzīve pie Daugavas sāka ritēt 1858. gadā, kad sākās Rīgas – Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa būve. Šajā laikā tika uzcelta arī Rembates (tagadējā Lielvārdes) dzelzceļa stacija. Pie stacijas atradies pirmais pasts un šai apkārtnē pirmā viesnīca, kas darbojusies līdz 1914. gadam. 1926. gadā dzelzceļa staciju un pastu pārdēvēja par Lielvārdi, bet 1931. gadā Rembati pārdēvēja par Lielvārdi.} 

^{Rembates pagasta ziemeļu daļā Ogres upes labajā krastā atrodas Glāžšķūnis. Te bijusi stikla pudeļu fabrika. Ap to radušās strādnieku, krievu vecticībnieku un vācu amatnieku apmetnes, t.s. Glāžšķūņi – Zaļais Glāžšķūnis un Baltais Glāžšķūnis (pēc izgatavojamā stikla krāsas). 1. pasaules kara laikā stikla fabriku ēkas palika neskartas. Pēc kara vecā kroga īpašnieks Neiboss divas telpas ierādīja pagaidu četrklašu skolas ierīkošanai. Netālu no Glāžšķūņa Ogres upes ielokā atrodas t.s. Asaru līcis, kur agrāk bijusi vietējo iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta un notikušas arī brīvdabas teātra izrādes.}

^{19.gs. 70. gados netālu no Glāžšķūņa tika nodibināta Rembates jeb Rēžu pamatskola. Pirmajā pasaules karā skolas telpās tika ierīkots kara hospitālis. Netālu no skolas atrodas cara armijas karavīru kapsēta. Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēka uzbrukumā skola nodega, taču vēlākos gados tika atjaunota.}

^{Platība: 160,5 km2}

^{Iedzīvotāji: 1792 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Suntaži atrodas Viduslatvijas zemienes austrumu daļā – Viduslatvijas nolaidenumā. Virsa, galvenokārt – viļņots līdzenums, kas pazeminās rietumu virzienā, tās absolūtais augstums no 95.7 m vjl. pie Kastrānes (Upespils) līdz 50 m vjl. Annasmuižas apkaimē. Ledus laikmeta liecinieks – Lielo Kangaru osu grēda 28 km garumā stiepjas cauri smilšainam, pārpurvotam apvidum. Suntažu teritorijā atrodas Lielo Kangaru austrumu daļa. Osu augstākais posms paceļas 71.5 m vjl., lielākais relatīvais augstums – 27 m virs apkārtnes. Lielākajos Kangaru kalnos sastopams 492 augstāko augu saugas. Cauri pagasta teritorijai austrumu – rietumu virzienā līkumo Mazā Jugla – trešā lielāka upe Ogres raj. Un vienpadsmitā garāka (119 km) Latvijā; tajā ūdens auksts, jo upes gultnē ieplūst daudz pazeme avotu, vietām upes krastos atsedzas dolomīta radzes. Gandrīz pašā Suntažu centrā  Mazajā Juglā ieplūst tās lielākā pieteka Abze (Abza, Apse – 26 km), citas pagasta teritorijā esošās pietekas – Lēvenstrauts (Baldiņurga, Lēvenurga) Jugliņa, Doburga, Jupla, Skansturga, Rinste, Kaltiņurga, Cunupīte, Dēliņurga, Lielurga, Sidraburga. Dienvidu daļā no Pakulu ezeriņa iztek pagasta robežupe Ranka. Abzas upē bijušajā dzirnavu dambja vietā mākslīgi uzpludināts Dzirnavezers, kas kopā ar ūdenskrātuvi aizņem ~ 15 ha. Lielo Kangaru vaļņa dienvidu pusē ir Žļaugu purvs (platība 521 ha), 438 ha aizņem augstais purvs, 83 ha – pārējais purvs dienvidu malā. Kūdras slāņa vidējais dziļums 3 m, lielākais – 8 m, rūpnieciski izmatojamie kūdras krājumi 1.1 mlj m3. Purva ūdeņi pa meliorācijas novadgrāvjiem noplūst uz Mazo Juglu, 276 ha purva platības aizņem meži, 54 ha platībā iegūst pakaišu kūdru. Pagastā iesniedzas neliela daļa no Lielkangaru purva. Dienvidrietumos atrodas Limbažu purvs, netālu no tā Aklais un Velna purvs. 54% pagasta platības aizņem meži. Kastrānes māla atradne, krājumi 786 tk. m3, māls derīgs ķieģeļu ražošanai, vietējās nozīmes atradnes pie Kaltiņiem un Cepļiem. Saldūdens kaļķiežu atradnes pie Lakstīgalām.}

Publiskā observatorija Suntažos

Vēsture

^{1223. g. pēc bīskapa Alberta pavēles Mazās Juglas labajā karstā uzcēla pili, tās nosaukums Suntaži cēlies no lībiešu valodas (šun, syndo - dzimta, āž - ciems). Ilgāku laiku pils un novads atradās Rīgas virsbīskapijas pakļautībā. 1318. g. vācu ordenis pili bīskapijai atņēma. 1436. g. virsbīskaps Suntažu pili un novadu pārdeva domkapitulam. 1522. g. Suntažus ieguva domkungs – dekāns Jakobs Meks. 1566. g. Suntažu novadu iekļāva Polijas valsta Pārdaugavas hercogistē. 17. gs. karos Suntažu pili vairākkārt nopostīja. 1710. – 1917. g. Suntaži ietilpa Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā (1920. – 1940. g.) Suntažu pagasts atradās Rīgas apriņķa teritorijā. 1934. g. Suntažiem piešķīra ciema tiesības. 1935. g. Suntažu pagasta platība bija 12600 ha. 1945. g.  Suntažu pagastā izveidoja Suntažu un Juglas ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g. Suntažu ciemam pievienoja Juglas ciemu, 1965. g. Kastrānes ciema Raiņa kolhoza teritoriju. 1977. g. daļu Suntažu ciema pievienoja Rembates un Tīnūžu ciemam. 1990. g. Suntažu ciema teritorijā atjaunoja Suntažu pagastu.}

Suntažu muižas pils un  muzejs

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Kastrānes pilskalns un Ķoderu pilskalns (Lielā vīra gulta). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir baznīcas vieta – senvieta  un Annas kalns (Baznīckalns) – senkapi.}

^{Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi ir Suntažu luterāņu baznīca (1780. – 1782. g.) un Suntažu muižas pils (18. gs. 2. puse). Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Suntažu muižas apbūve (18. gs. 2. puse -20. gs. sākumam). – dārznieka māja (19. gs.), klēts (19. gs.), pienotava (20. gs. 30. gadi), divas putnu mājas (19. - 20. gs.). Valsts nozīmes mākslas piemineklis ir Suntažu Luterāņu baznīcas altāris (ap 1780. g.). Vēsturiskās piemiņas vietas: piemineklis „Svešumā dzītajiem” – 1941. un 1949. g. izsūtītajiem (1991. g., tēlnieks J. Karlovs); 2. pasaules karā kritušo sarkanarmiešu brāļu kapu ansamblis (1973. g., tēlnieks V. Mickēviča), zināms, ka šajā vietā apglabāti arī 1. pasaules karā kritušie karavīri; vācu okupācijas laikā Salaspils koncentrācijas nometnē nomocīto bērnu kaps Kastrānes kapsētā; 1905. g. revolūcijas upuru kapi Suntažu kapsētā un piemiņas vieta „Eņģelīšu birzs”; Mācītāja Emila V. J. G. Lopenoves (1820 - 1897) dzimtas kapu vieta Suntažu kapsētā. Rakstnieka N. Kalniņa piemiņas istaba Vecmazmiķeļos. Suntažu kapos mākslas vērtība ir Pilliņu dzimtas kapu  piemineklim (1889), ažūriem kapsētas vārtu čuguna sirsniņu lējumiem, čuguna krustiem un kapu ķēžu žogiem.}

Suntažu katoļu baznīca

^{Pagastā atrodas Lielo Kangaru dabas lieguma daļa (1999. g., no 1957. g. kompleksais dabas liegums), kas aizņem Lielo Kangaru (osu grēdas) vidusdaļu. Dižozols (apkārtmērs 7 m) pie Upītēm, ozols (4.6 m) Kastrānes pilskalnā, ozols (4.3 m) pie Alejām, ozols (4.0 m) pie Kalniešiem, bērzs (3.1 m) Suntažu kapsētā.}

^{Platība: 126,4 km2}

^{Iedzīvotāji: 793 (uz 2019. gada 1.janvāri, www.ogresnovads.lv )}

Daba un iedzīvotāji

^{Taurupes pagasts atrodas Viduslatvijas nolaidenuma austrumu malā. Vidzemes augstienes un Piebalgas pauguraines rietumu malā. Reljefs paugurains. Virsas augstums palielinās dienvidu – ziemeļu virzienā: dienvidos pie Anderkaišiem 100 m vjl., Zvirbuļu kalns 152.4 m, Lakstenes kalns 153.1 m, ziemeļos pie Kļaviņām 189.4 m vjl. pagasta dienvidu robežu ar Meņģeles pagastu veido Ogres upe, Ogres labā pieteka Līčupe tek pa Piebalgas pauguraini un Augšogres pazeminājumu, upe ļoti līkumaina. Ogres labā pieteka Taukātnīte sākas no trim avotiem, upīte ziemā neaizsalst, tajā ir vēss un dzidrs ūdens. Uz ziemeļiem no Taurupes centra mežainā apvidū, satekot Kaļķupītei un Paunēnupītei, sākas Mazā Jugla, kas plūst rietumu virzienā. Mazās Juglas kreisā pieteka ir Bundulēnupīte. Ziemeļrietumos tek robežupe Bērzupe. Ziemeļaustrumos – Kazupīte, dienvidos – Skolas upe. Ir nelieli Krapu un Indiņu purvi. 50,5% pagasta platības aizņem meži, lielākie mežu masīvi pagasta ziemeļu daļā, pārsvarā egļu meži ar citu koku sugu piejaukumu. Pagastā atrodas Kalnalācīšu, Taukātnes, Ezerēnu, Jaunriemuižas saldūdens kaļķiežu atradnes, ir arī grants un māla atradnes.}

Vēsture

^{Senatnē pie Taurupes upes esot nākuši dzert tauri, tā arī radies Taurupes nosaukums. Senākās rakstītās liecības par Taurupes apkaimi ir no 1499. g., kad Rīgas virsbīskaps Mihaels iznomāja zemi J. Aderkasam, no viņa vārda radies Aderkašu nosaukums. 18. – 19. gs. veidojās Taurupes muižas centrs. 20. gs. 20. un 30. gadu teritoriālo pārkārtojumu laikā Aderkašu pagastu pievienoja Taurupes pagastam. 1935. g. Taurupes pagasta platība bija 8500 ha. 1945. g. pagastā izveidoja Aderkašu un Taurupes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g.  Taurupes pagastam pievienoja Aderkašu ciemu, 1959. g. – Zaubes ciema padomes saimniecības „Taurupe” teritoriju, 1963. g. – Plāteres ciema padomes saimniecības „Taurupe” teritoriju, bet Taurupes ciema Oškalna padomes saimniecības teritoriju iekļāva Mazozolu ciemā. 1990. g. Taurupes ciema teritorijā atjaunoja Taurupes pagastu.}

Taurupes muiža 

Kultūras un dabas pieminekļi

^{Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Aderkašu pilskalns pie Aderkašu kapsētas, Aizpurvju senkapi, Ozolēnu senkapi pie Ozolēniem un Lejasspeltēm. Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Paunēnu senkapi (Mēra kapi), Zvirgzdiņu senkapi. Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Taurupes muižas apbūve (18. gs. beigas) – kungu māja (19. gs., 20. gs. sākums; pārbūvēta ap 1960. g.), klēts (19. gs. pirmajā puse), pārvaldnieka „Baltā māja” (19. gs. 1. puse), kalpu māja Taurupes muižas parks (19. gs. pirmā puse, platība 4.3 ha, aizsardzībā kopš 1977. g., parkā aug 18 vietējās un 21 introducētā koku un krūmu suga). Valsts nozīmes vēstures piemineklis ir gleznotāja V. Purvīša dzimtās mājas Vecjauži (1872. g.).}

^{Aizsargājams ģeoloģiskais objekts (kopš 1977. g.) ir Līčupes iežu atsegums, tas atrodas Ogres upes labajā krastā nedaudz lejpus Līčupes ietekas. Miķelēnu dižozols (apkārtmērs 8.1 m, lielākais Ogres rajonā), Taurupes ozols (5.1 m).Pagasta D pie Ogres upes aug mežā vizbulis (Daugavas vizbulis) – vizbuļu ģints suga, Latvijā pirmoreiz minēts 1803. g., aizsargājams.}

Vilhelma Purvīša dzimtās mājas

^{Tīnūžu pagasts atrodas Ogres novada ziemeļrietumos, robežojas ar Ropažu novada Ropažu pagastu, Salaspils novada Salaspils pagastu, Ķekavas novada Daugmales pagastu, Ogres novada Suntažu, Ogresgala, Tomes pagastiem, kā arī Ikšķiles un Ogres pilsētām. Ar Ikšķiles pilsētu pagastam ir sevišķi cieši sakari.}

^{Cauri Tīnūžu pagastam, metot lielus līkumus, plūst Mazā Jugla, pie kuras atrodas vairākas apdzīvotas vietas – Turkalne, Tīnūži (pagasta centrs), Ceplīši, Dobelnieki un Kranciems.} 

^{Tīnūžu apkaime bijusi apdzīvota jau sen, ko var skaidrot ar Daugavas ūdensceļa lielo nozīmi senatnē. Par apdzīvotību senatnē liecina daudzie senkapi, kā arī pilskalni – Lejaskalnu pilskalns (netālu no Selēku ezera), Vīna kalns (norakts, būvējot Rīgas – Daugavpils šoseju), Velna kalns (norakts grantī; atradies pie nosusinātā Kaparāmura ezera). Senkapi lielākoties ir 9.-12. gs. līdzenie apbedījumi; kā valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis izceļami Ankeršmitu senkapi starp Ankeršmitu un Druku mājām, kas spriežot pēc savrupatradumiem un arheoloģisko izrakumu materiāla datējami ar 17.-18. gs.}

^{Rakstiskos dokumentos Tīnūži pirmo reizi minēti 1576. gadā, kad Rīgas pilsēta rātes kungam E. Horstam iznomāja apdzīvotu vietu “Liepukalni pie Juglas strauta”. Tīnūžu muiža tika izveidota 1638. gadā, un muižā bija 16 zemnieku saimniecības. No 1684. gada muiža kļuva par Tīzenhauzenu dzimtas īpašumu; no tās vārda tad arī cēlies tagadējais Tīnūžu nosaukums. Vēlākie muižas īpašnieki – muižnieku Blūmenu dzimta, barons Eduards fon Šteins, barons fon Volfs. Līdz Pirmajam pasaules karam oficiālajos dokumentos Tīnūži dēvēti par Lindenbergu. Otrā pasaules kara laikā Tīnūžu muižas kungu māja tika nopostīta un uz tās pamatiem uzceltiem jauna ēka. No kādreizējām muižas ēkām līdz mūsdienām ir saglabājušās saimniecības ēkas un 1912. gadā celtā muižas pārvaldnieka māja, kas mūsdienās iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Muižas klētī mūsdienās iekārtots kultūras mantojuma centrs un izvietota pamatekspozīcija, kas veltīta latviešu strēlnieku kaujām pie Mazās Juglas upes 1917. gadā.}

^{Līdz Pirmajam pasaules karam pagastā aktīva bijusi saimnieciskā darbība. 18. gs. pastāvējis Kaparāmurs – metālapstrādes manufaktūra, zvanu lietuve. Ražots arī ģipsis (ģipšakmens vests pāri Daugavai no kreisā krasta lauztuvēm). Tīnūžu muižas centrā darbojies kaļķu ceplis un ķieģeļnīca, ūdensdzirnavas, Līču krogs, alusdarītava. Ceplīšos bijusi barona fon Volfa kartonfabrika, kas ražojusi balto kartonu. Pēc Pirmā pasaules kara te tika atjaunotas ūdensdzirnavas (turbīnu darbināšanai ar rokām izrakts vairāk kā 2km garš kanāls). Arī Dobelniekos 19. gs. otrajā pusē darbojusies kartonfabrika un ūdensdzirnavas. Pēc Pirmā pasaules kara Ceplīšos tika ierīkota spēkstacija, kas līdz lielo hidroelektrostaciju izbūvei apgādāja ar elektrību plašu tuvāko apkārtni, arī Ogres pilsētu.}

^{Tīnūžu pagasts spilgti iezīmējies kā Pirmā pasaules kara kauju vieta. Netālu no Dobelniekiem Mazās Juglas krastos 1917. gada 1. un 2. septembrī notika t.s. Juglas kauja, kurā 2. latviešu strēlnieku brigāde varonīgi atvairīja galveno vācu armijas triecienu. Šajā kaujā krita vairāk kā 6000 strēlnieku. Tīnūžu pagasta teritorijā atrodas daudz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu. Lielākajos no tiem, Kaparāmura brāļu kapos, apglabāti vairāk nekā 4000 latviešu strēlnieku un krievu karavīru. Pirmās Latvijas Republikas laikos Tīnūžu zemi sadalīja 40 jaunsaimniecībās, pēc Otrā pasaules kara no bijušā Ikšķiles pagasta izveidoja Ikšķiles ciemu un Tīnūžu ciemu.}