Grāmata par latviešu spītu, spēku un apņēmību

 

Pasākumu vadīja Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, jo, pateicoties tieši šīs sabiedriskās organizācijas vadības pamudinājumam, tapa pieteikums dalībai Ogres novada pašvaldības projektu konkursā “Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam!” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”) un iegūts finansiāls atbalsts grāmatas izdošanai.

 

Grāmatas autoru sveica Ogres novada pašvaldības deputāte un Ogres novada Kultūras centra direktore Antra Purviņa, tuvinieki, draugi, bijušie kolēģi. 

 

Šī ir jau trešā grāmata par latviešu likteņgaitām – masveida deportācijām pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, dzīvi izsūtījumā, atgriešanos Latvijā, kas izdota projektu konkursa “R.A.D.I. – Ogres novadam” ietvaros.

 

Grāmatas autoram bija tika seši gadi, kad kopā ar mammu un citiem deportācijas upuriem viņš lopu vagonā devās pretim nezināmajam. “... un tad nāca divdesmit piektā gada agrais rīts. Jau pirms tā vairākas dienas pieaugušo vidū bija jūtams savādas uztraukums. Vakaros noslēpumaini tika runāts, ka gaidāms kaut kas nepatīkams un draudošs. Tika pieminēts četrdesmit pirmais gads un ar to saistītās briesmas. Skanēja arī vārds “izsūtīšana”. Man, sešgadīgam puikam, pa ausu galam dzirdētais nebija saprotams. Bet apkārt valdošā atmosfēra manī radīja tādu kā baiļu sajūtu un nedrošību,” tā autora atmiņā palicis 1949. gada 25. marts neilgu brīdi pirms arī viņu skāra šis vārds “izsūtīšana”. Un nevar nepamanītas palikt šādas rindas grāmatā”: “Pirmo un arī pēdējo reizi redzēju, ka mūsu stingrajam, bargajam, bet mīļajam vectēvam pa vaigu ritēja divas lielas asaras. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts no tā brīža. Jau sen pats esmu vectēvs. Bet šī ir viena no manas dzīves epizodēm, kas ir iefotografēta manās smadzenēs, it kā būtu notikusi vakar…. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu vecmammu un vectēvu. Pēdējā reize, kad mana mamma redzēja savu mammu un tēvu.”

 

Grāmatas pēcvārdā daudziem ogrēniešiem pazīstamā latviešu valodas un literatūras skolotāja, šīs grāmatas  korektore Inese Olga Lemhena raksta: “…izbaudot Jāņa Briljāņa grāmatu “Piparkūku sirds Sibīrijā”, kārtējo reizi bija jādomā par postu, ko tautai nodarīja padomju okupācijas režīms, par izpostītajām mājām, salauztajiem likteņiem, simtiem tūkstošu bezvārdu kapu kopiņām, kam pāri aug zāle un sakņojas koki. Par latviešu spītu, spēku un apņēmību izturēt necilvēcīgos apstākļus, par ģimenes veldzējošo gaisotni, vīriešu atbildību, mātes beznosacījuma mīlestību un izsūtīto latviešu lepnumu.”

 

Grāmatas autors nevienu dienu nav gājis latviešu skolā, jo gan pamatskolā, gan vidusskolā, gan Tomskas Medicīnas institūtā absolvēšanai zinības apgūtas krievu valodā. Arī pēc atgriešanās Latvijā un strādājot Ogres trikotāžas kombinātā, lielākoties nācies lietot krievu valodu. Par J. Briljāņa valodu Lemhenas kundze raksta: “Cieņu izpelnās arī autora valoda – no pirmās klases līdz augstskolas pēdējam kursam mācījies krievu valodā, vecāku un pieaugušo līdzcilvēku audzināšanas rezultātā viņā saglabājis labu dzimto valodu.”

 

Autors, sniedzot ieskatu latviešu tautas likteņgaitās un pagājušā gadsimta izaicinājumos, ar grāmatu “Piparkūku sirds Sibīrijā” dod savu ieguldījumu tautas vēsturisko atmiņu saglabāšanā nākamajām paaudzēm.

 

 

Interesentiem Jāņa Briljāņa grāmata “Piparkūku sirds Sibīrijā” būs pieejama Ogres novada, kā arī Ikšķiles, Ķeguma un Lielvārdes novada bibliotēkās.